Sekojošais teksts ir ņemts no "Darba grupas atskaites par disleksiju", kas pilnībā ir pieejama zemāk.
Pārskats
Disleksijas attīstība pirmo reizi tikusi aprakstīta 1886. gadā kāda 14 gadus veca zēna gadījumā, kurš nespēja iemācīties lasīt. Vēlāk, 1917. gada pētījumā šīs grūtības tika nodēvētas kā "iedzimts verbāls aklums". Tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados šī joma no medicīnas jomas pievērsās arī izglītības jomai ar pētījumiem par to, kādi faktori, ja tādi eksistē, atšķir "disleksiķus" no "garīgi atpalikušajiem".
Kopš tā laika ir bijušas plašas debates par to, kas disleksiju izraisa un kā tā izpaužas cilvēkos, kuriem, kā tiek domāts, piemīt šāds stāvoklis. Tomēr vēl arvien nav panākta vienošanās par precīzu definīciju. Termins "disleksija" vispārīgi tiek izmantots medicīnas/bioloģijas pētījumos un šim terminam priekšroku šīs jomas brīvprātīgo grupas. Tomēr Nikolsons (2001) uzsvēra, ka termins ietver to, ka "pastāv viens relatīvi vienveidīgs sindroms". Jaunākie pētījumi parādā, kas tā nav.
Izglītības darboņi, īpaši izglītības psihologi, dod priekšroku terminam "īpašas apguves grūtības", norādot, ka personai ir nepietiekamība dažos nevis visos apguves process. ASV 20. gadsimta astoņdesmitajos gados terminu "disleksija" aizvietoja ar terminu "lasīšanas grūtības". Tā rezultātā notika pāreja no apguves procesa analīzes uz lasīšanas procesa analīzi.
Saistītie dokumenti
Dokumenta ikona DE - Darba grupas atskaite par disleksiju (.pdf)
Disleksijas darba grupa tika izveidota 2001. gada janvārī, lai pārbaudītu esošos
nosacījumus bērniem un jauniešiem, kuri cieš no disleksijas, sākot no pirmsskolas līdz
pat tālākizglītībai, un noteiktu mācību vajadzības, kā arī iespējas no skolotāju puses.
